Iestājās klusums, indiānis nerunāja ne vārda. Beidzot sava uzdevuma nopietnības apziņā viņš uzsāka stāstu svinīgā balsī, kas lika noticēt, ka viņš runā patiesību:
— Klausies, Vanagacs, un tavas ausis nedzirdēs melus. Stāstīšu, ko mani tēvi stāstījuši un ko mohikāņi paveikuši. Mēs atnācām no turienes, kur saule paslēpjas pa nakti, pāri plašiem klajumiem, kur ganās bifeļu bari, līdz pie- nācām pie lielas upes. Tur mēs kāvāmies ar aligeviem, kamēr zeme kļuva sārta no viņu asinīm. No lielās upes līdz pat sāļā ezera krastiem-mēs nesastapām neviena, tikai
makuasi sekoja mums no tālienes. Mēs teicām, ka šī zeme piederēs mums. Mēs paņēmām šo zemi kā iekarotāji un paturējām to kā drošsirdīgi vīri. Mēs iedzinām makuasus mežos pie lāčiem. Viņi dabūja sāli tikai izžuvušās sālsbed- rēs. Viņi nenoķēra nevienu zivi lielajā ezerā, mēs viņiem pasviedām vienīgi asakas.
— To visu esmu jau dzirdējis un ticu tam, — baltais vīrietis teica, redzot, ka indiānis apklust. — Bet tas notika ilgi pirms angļu ienākšanas šajā zemē.
— Toreiz priedes auga tur, kur tagad aug kastaņas.