Pirmie bālģīmji, kas pie mums ieradās, nerunāja angliski. Viņi atbrauca lielā laivā toreiz, kad mani tēvi un visi ap­kārtējie sarkanie vīri bija aprakuši savus tomahaukus.[3]un tad, — Čingačguks dziļi saviļņots turpināja, — tad, Vanagacs, mēs bijām vienota tauta, mēs bijām laimīgi. Sāļais ezers deva mums zivis, meži — briežus un gaiss — putnus. Mums bija sievas un bērni. Mēs pielūdzām Lielo garu, un makuasi bijās no mūsu uzvaras dziesmām!

—    Vai tu kaut ko zini par saviem senčiem? — baltais prasīja. — Tavi senči būs bijuši braši karotāji un gudri vīri pie padomes ugunskura.

—    Mana cilts ir tautu vectēvs, — indiānis atteica, — un manās dzīslās nav ne piliena jauktu asiņu. Tajās tek vir­saišu asinis, un tādas tās paliks vienmēr. Ieradās holan­dieši un deva manai tautai ugunsūdeni. Tā dzēra to, ka­mēr debess ar zemi likās saplūstam kopā. Tad viņi zau­dēja savu dzimteni. Pēdu pa pēdai viņi tika aizdzīti 110 krastiem projām, līdz beidzot es, lai gan esmu virsaitis un sagamors[4], redzu sauli tikai caur koku lapām un nekad neesmu stāvējis pie savu tēvu kapiem.

—    Kapi modina svinīgas pārdomas, — izlūks piebilda. Viņu aizgrāba biedra cēlās, apvaldītās bēdas. — Bet saki — kur tagad dzīvo tava cilts, kur atrodas to pēcnā­cēji, kas atnāca delavaru zemē pirms daudzām vasarām?

—    Kur palikuši šo vasaru ziedi? Apbiruši cits pēc cita. Tā arī manas ģints locekļi cits pēc cita aizgājuši garu valstībā. Es atrodos kalna virsotnē, bet arī man vajadzēs kāpt lejā. Un, kad Unkass man sekos, tad izsīks sagamoru asinis, jo mans dēls ir pēdējais mohikānis.