<— Unkass ir še, — viņu tuvumā kāds ierunājās tādā pašā maigā rīkles balsī. — Kas pieminēja Unkasu?

Baltais mednieks acumirklī izrāva dunci no ādas maksts un neviļus izstiepa roku pēc šautenes, bet indiānis sēdēja mierīgi un ne galvu nepagrieza.

Nākamajā mirklī jauns indiāņu karavīrs klusiem soļiem izslīdēja starp viņiem un nosēdās straujās upītes krastā. Tēvs ne ar skaņu neizrādīja savu pārsteigumu, tāpat arī labu laiku neviens nekā nejautāja un nestāstīja, lai neiz­rādītu sievišķīgu ziņkārību vai bērnišķīgu nepacietību. Arī baltais, izlaidis šauteni no rokām, šķiet, saskaņā ar indiāņu paražām cieta klusu.

Beidzot Čingačguks lēni pacēla acis uz dēlu un prasīja:

—    Vai makuasi iedrošinājušies atstāt savu mokasīnu pēdas šajā mežā?

—    Es gāju pa viņu pēdām, — jaunais atteica, — un zinu, ka viņu ir tik daudz, cik manām abām rokām pirk­stu. Bet viņi ir bailīgi un slēpjas krūmos.

—    Šie nelieši glūn, lai dabūtu skalpus un kādu laupī­jumu, — baltais, ko mēs pēc indiāņu paražas turpmāk sauksim par Vanagaci, piebilda. — Šis veiklais francūzis Monkalms droši vien iesūtījis savus spiegus angļu no­metnē, lai uzzinātu, pa kādu ceļu mūsējie iet!