— Pietiek! — vecākais indiānis teica, palūkojies uz norietošo sauli. — Mēs viņus iztrenksim no krūmiem kā briežus. Ēdīsim šovakar, Vanagacs, un rīt parādīsim ma- kuasiem, ka esam vīri.
— .Esmu gatavs darīt kā vienu, tā otru, — izlūks atbildēja. — Bet, lai irokēzus sakautu, šie blēži jāatrod, un, lai ēstu, jāatrod medījums.,, Bet piesauc tikai velnu, un viņš jau klāt! Lūk, pats lielākais briedis, kādu es šovasar esmu redzējis! Tur, lejā, viņš spraucas caur krūmiem! Nu, Un kas, — izlūks čukstēja un smējās nedzirdamu smiekliņu kā cilvēks, kas pieradis būt piesardzīgs, — es deru uz trim lādiņiem pulvera pret pēdu garu vampum[5] virkni, ka trāpīšu acu starpā, mazliet tuvāk labajai acij nekā kreisajai.
— Nevar būt! — Jaunais indiānis strauji uzlēca kājās. — Redzami ir tikai paši ragu galiņi!
— Viņš runā kā zēns. — Vanagacs pakratīja galvu, pagriezies pret tēvu. — Vai viņš domā, ka, redzot vienu dzīvnieka daļu, mednieks nevar pateikt, kur atrodas pā-i rējās?
Viņš nomērķēja un jau gatavojās parādīt savu izveicību, ar ko tā lepojās, kad indiānis pasita viņa šauteni sāņus.
— Vanagacs, vai tu gribi kauties ar makuasiem?
— Šie indiāņi it kā nojauš, kas slēpjas krūmos, — izlūks atteica, nolaizdams šauteni, un aizgriezās, atzīstot savu kļūdu. — Jāatstāj buks tavai bultai, Unkas, citādi tiešām nogāzīsim to zagļiem irokēziem ko mieloties.