Čingačguks piekrita priekšlikumam, izteiksmīgi pastiepis roku uz brieža pusi. Tai pašā mirklī Unkass nometās zemē un uzmanīgām kustībām tuvojās dzīvniekam. Dažus jardus no brieža slēptuves viņš klusu ielika bultu lokā. Ragi sakustējās, it kā briedis saostu gaisā briesmas. Nākamajā mirklī nospindza stiegra, cauri krūmiem nozibēja šautra, un ievainotais briedis izlēca no slēptuves šāvējam pie pašām kājām. Vairīdamies no satrakotā dzīvnieka ragiem, Unkass palēca sāņus un iegrūda dunci briedim kaklā. Briedis lēca uz upes pusi un nogāzās, iekrāsojot ūdeni ar savām asinīm.
— Nostrādāts ar indiāņa veiklību! — Izlūks bez skaņas smējās. — Patīkami noskatīties! Bet bulta ir labs ierocis tikai tuvumā, un nazim jāpabeidz darbs.
— Ha! — indiānis iesaucās un ātri apgriezās kā medību suns, kas saodis medījumu.
— Dieva vārds, tur jau nāk vesels bars! — mednieks mirdzošām acīm iesaucās. — Ja tie pienāks pa šāvienam, es vienu nogāzīšu, lai tad vai visas sešas ciltis sadzird manus šāvienus! Ko tu dzirdi, Čingačguk? Manām ausīm mežs ir mēms.
— Tuvumā ir tikai viens briedis, un tas ir beigts, — indiānis atteica un noliecās, ar ausi gandrīz pieskaroties pie zemes. — Es dzirdu soļus.
— Varbūt vilki. dzinuši briedi un tagad nāk pa tā pēdām?