Nupat minētais veterāns skots Monro pārzināja pirmo fortu; viņa rīcībā bija viens regulārā karaspēka pulks un neliela brīvprā­tīgo kolonistu nodaļa. Tas tiešām bija pārāk mazs spēks, lai statos pretī varenajai armijai, ko Monkalms virzīja pret cietokšņa vaļņiem.

Otrā cietokšņa komandants bija ģenerālis Vebs, kura rīcībā atradās vairāk nekā pieci tūkstoši vīru. Ja apvie­notu izkliedētās nodajas savā vadībā, ģenerālis varētu vest pretī uzņēmīgajam francūzim divtik lielu kareivju skaitu.

Bet neveiksmju iebiedētie angļu ģenerāļi un viņu apakš­nieki atzina par drošāku sagaidīt vareno pretinieku uz vietas un neriskēja doties tam pretī, lai ar kauju aptu­rētu viņa virzīšanos uz priekšu.

Pirmais uztraukums par briesmīgo vēsti jau' bija mazliet norimis, kad Hudzonas krastā ierīkotajā nometnē, kuras ierakumi veidoja cietokšņa ārējo nocietinājumu ķēdi, iz­platījās baumas, ka pusotra tūkstoša izlases vīru rītausmā dosies uz Viljama Henrija fortu. Baumas drīz vien apstip­rinājās, jo vairākās nodaļas saņēma virspavēlnieka ko­mandu sagatavoties steidzīgam pārgājienam. Visas šau­bas izgaisa, un nākamajās pāris stundās nometnē dzirdēja vienīgi steidzīgus soļus un redzēja satrauktas sejas. Jaun­kareivji satraukti skraidelēja šurpu turpu un ar pārmē­rīgu centību tikai kavēja paši sevi; veterāni turpretī visu darīja apdomīgi un aukstasinīgi, bez kādas steigas, vienīgi nopietnie vaibsti un nemierīgais skatiens skaidri liecināja, ka arī viņiem vēl nepiedzīvotais, baismīgais karš meža biezokņos nesagādā nekāda prieka.