Beidzot saule krāšņi norietēja aiz tālajiem kalniem rietumos, un, kad tumsas plīvurs nolaidās pār nometni, gatavošanās troksnis norima. Nodzisa arī pēdējā uguntiņa kāda virsnieka baļķu būdā. Koki meta tumšas ēnas pār nometnes vaļņiem un šalcošo upi. Nometnē iestājās klusums, tikpat dziļš kā apkārtējos milzīgajos mežos.
Ausa miglains rīts. Kareivju smago miegu pārtrauca bungu rīboņa, kas atskanēja no klajumiņiem mežmalā. Vēl tikko jaušami slējās milzīgo priežu silueti, bet austrumi jau sārtojās un atsedza dzidrās debesis. Acumirklī visa nometne bija kājās? pat nevīžīgākais kareivis izsteidzās, lai nolūkotos biedru aiziešanā un pārdzīvotu šķiršanās brīža notikumus un uztraukumu. Izlases karapulka sagatavošanās nevilkās ilgi. Karaļa algotņi uzpūtīgi maršēja labajā spārnā, bet pieticīgie kolonistu brīvprātīgie sakārtojās pa kreisi.
Izlūki izgāja pirmie. Mantu vezumus pavadīja stipra sardze, un, pirms vēl uzlecošā saule pelēko rita miglu vērta zeltainu, kareivji jau saslēdzās rindās un stingrā solī atstāja nometni. Viņi ieturēja lepno gaitu un kārtīgās rindas tik ilgi, kamēr tos pavadīja apbrīnas pilnie skatieni. Pamazām tālumā kara mūzikas skaņas kļuva klusākas, likās, mežs lēni aprij dzīvo pūli, līdz beidzot tas pavisam nozuda biezoknī.