Tagad vējš neatnesa šurp pat visspalgākās skaņas; pēdējais kareivis bija nozudis skatienam, bet pie vienas no lielākajām un ērtākajām baļķu mājām, kā likās, atkal sākās gatavošanās ceļojumam. Mājas priekšā bija pievests kāds pusducis zirgu, kuru greznā apseglojuma īpatnības norādīja, ka vismaz divi no tiem domāti augstas kārtas lēdijām, kas šajā nomaļajā apvidū bija retums. Trešais zirgs bija apseglots kādam virsniekam, to liecināja arī ieroči. Pārējie zirgi, spriežot pēc vienkāršā apseglojuma un piesietajiem saiņiem, acīmredzot piederēja zemākas kārtas jātniekiem, kas gaidīja tikai pavēli, lai kāptu seglos. Godbijīgā atstatumā šo grupu vēroja dīkdieņu bariņi —- daži apbrīnoja virsnieka tīrasiņu zirgu, citi trulā ziņkārībā nolūkojās sagatavošanās ainā.
Tomēr viens no skatītāju bara piesaistīja uzmanību ar savu izturēšanos un izskatu.
Viņa augums bija ārkārtīgi nesamērīgs, lai gan to nevarēja saukt par kroplu. Kājās stāvot, viņš slējās pāri visiem, bet sēžot viņa augums it kā saruka — un viņš nelikās garāks par citiem. Viņa lielā galva balstījās uz šauriem pleciem; rokas bija ļoti garas un neveikli nokarājās, turpretim delnas mazas un smalkas.