— Lūk, šis kumeļš gan nebūs tepat audzēts, draugs, tas būs izrakstīts no ārzemēm, varbūt pat no saliņas, kas atrodas aiz zilās jūras. — Viņa balss skanēja apbrīnojami maigi un melodiski.
— Par to es varu runāt bez lielības, esmu bijis abās ostās — gan tajā, kas atrodas Temzas grīvā un saucas vecās Anglijas galvaspilsētas vārdā, gan arī tajā, kas saucas Ņūheivena — Jaunā osta. Esmu redzējis, kā šos dzīvniekus sadzina brigantīnās un barkās, gluži kā Noasa šķirstā un sūtīja uz Jamaiku, kur. tos pārdeva vai apmainīja. Bet vēl nekad es neesmu redzējis zirgu, kas tā līdzinātos svē-_ tajos rakstos aprakstītajam kaujas kumeļam: «Viņš cērt savas kājas ielejas zemē un priecājas par savu spēku, viņš aulekšo karavīriem pretī. Dzirdot tauru skaņas, viņš kliedz: — Ha! Ha! — un jauš kauju no tālienes, viņš dzird pērkonam līdzīgās karavadoņu balsis un kaujas kliedzienus.» Liekas, ka izraēliešu zirgu suga saglabājusies līdz mūsu dienām. Vai nav tiesa, draugs?
Nesaņēmis atbildi uz saviem vājdiem, savādnieks pagriezās pret nekustīgo stāvu, kuru bija uzrunājis, un ieraudzīja jaunu apbrīnošanas objektu, jo viņa priekšā stalti, kā sastindzis stāvēja indiānis skrējējs, kas vakar vakarā bija atnesis nometnē uztraucošo vēsti.
Lai gan indiānis stāvēja pilnīgi nekustīgi un, kā likās, nepievērsa ne mazākās uzmanības drūzmai un uztraukumam, kas valdīja apkārt, tomēr viņa mieram cauri vīdēja 'drūms naids.