kārtā sāka darboties ačgārni — karstuma vietā no galvas uz kājām vēlās aukstums, svecīte pārvietojās uz galvu, bet dzeltenā uguns uz sirdi, un Ābrama salau­zīto ķermeni sāka kratīt sīki, nevienmērīgi drebuļi, kas nesaderējās ar dzīvības ritmu un jauca to, un ar aitādu jau kļuva par maz — gribējās visu sargbūdu līdz gries­tiem piekraut ar kažokādām, saritināties un nogulties uz nokaitētiem ķieģeļiem.

Pagāja gadi. Un atgadījās kāds tikpat priecīgs, cik ne­ticams notikums: klubam atveda malku. Tā, protams, bija zaļa, taču arī zaļa malka iedegas — un iedegās arī šī. No krāsns mutes šaudījās laukā ķēmīgi uguns velni, karstums vēlās ārā un dejoja pa sakaltušo egles zaru vītni, pa portretam apvītajām lentēm, izraudams gaismā bārdas vienu pusi, pa grīdu un Broņas seju. Broņa tupēja pie pašas krāsns mutes un raudzījās liesmās, ar rokām aptvē­rusī ceļgalus, un rēgojās pūkainu mīksttūbas zābaku purngali, kas sila, ugunsvelniņu svelmēti. Broņas galva izskatījās pēc sarkanas magones, jo to rotāja mūžīgā lente, sasieta krāšņā pušķī.

Pārējie puslokā sēdēja uz caurumainiem krēsliem un klausījās Gruznija stāstā. Jaks basa balsī stāstīja par triecienuzbrukumiem, par spelgoņas naktīm, par svelmaino karu. Likās, Jaks ir drosmīgs un bezbēdīgs cilvēks. Un viņš patiesi bija drosmīgs. Beidzis stāstīt, viņš nospļāvās pelēkā spainī ar iežmaugu vidū un izpūta nejauku iepelē­jušas lētas tabakas dūmu mutuli.