—   No kura?! — iekaucās putenis.

Ābrams, zinādams, ka otrs sitiens būs vēl briesmīgāks par pirmo, aizelsdamies atbildēja;

—   Ņo apsardzes pulka.

Streļcovs iegrima tumsā, tad pazibēja atkal.

Puteņa nestās sniegpārslas spilgtajā gaismas konusā bez niknuma sijājās, šaudījās un kūleņoja.

—   Pavei! Zīdu esam nogrābuši! — tumsā aiz lukturīša ieskanējās griezīga balss, bet lukturis pavērsās sānis, ap­dzēsa Streļcovu un ieurbās Ābramam tieši sejā ar lielu, izvelbtu aci. Redzoklis tajā zvēroja. Ābrams ieraudzīja asinis uz savām rokām, kāju kāpslī un melnu, smailu stobru, kas rēgojās laukā no koka maksts.

—   Zīds, žīds! — aiz muguras priecīgi nogrudzināja pu­tenis.

—   Bet otrs? — alkatīgi atsaucās balss.

Skaņas uztvēra tikai Ābrama kreisā auss, labā bija ne­dzīva, tāpat kā vaigs un smadzenes. Ābrams ar roku no­trausa biezās, lipīgās asinis no lūpām, un tūliņ dedzinoša sāpe izskrēja caur kreiso vaigu uz krūtīm un sirdi. Luktu­rītis atstāja tumsa pusi Ābrama, toties ietvēra gaismas lokā visu Streļcovu. No seglu puses pastiepās roka un nogrūda papahti Streļcovam no galvas, un kāda matu šķipsna uz tās izslējās stāvus. Streļcovs pašūpoja galvu, pavēra muti un negaidot klusi teica puteņa smelknē:

—   Ū-u, bandīti! Kaut jūs nosprāgtu!

Gaisma pašāvās augšup, tad noslīdēja Ābramam pie kājām. Streļeovs saņēma dobju sitienu. Tad atkal sāka mākties virsū zirga purns.