Viņi abi — Ābrams un Streļeovs — stāvēja blakus pie augstās aizsargvairogu grēdas vēl arvien tajā pašā iezilganajā lukturīša gaismā, bet turpat viņu priekšā, kāpdami zemē no zirgiem, ņirbēja cilvēki pelēkos šineļos. Gaismas konusā nokļuva te šautene un roka, te papaha ar sarkanu, tresotu asti un pušķi, te žvadzoši, apzelēti, baltām putām aplipuši laužņi.
Spīdēja divas ugunis — stacijā balta, salta un augsta un viņpus dzelzceļa stigas zema, kupenās aprakta. Sniegpārslu spietojums kļuva aizvien retāks un plānāks, putenis vairs negaudoja un asi netriecās, saberot sejā un aiz kakla sausos, saltos mākoņus, rimdamies tas līdzeni un līgani lidinājās gaismas staru kūlī.
Streļeovs stāvēja, viņa seju klāja sarkana maska — par pārdrošību viņš tika ilgi un neganti sists, sadauzot visu galvu. Sitieni viņu bija padarījuši nevaldāmi niknu, viņš šķita kļuvis pavisam nejūtīgs un, raudzīdamies ar vienu redzīgu un naidpilnu aci, bet otru — neredzīgu, asinssar- kanu, balstīdamies ar izgrieztajām rokām pret vairogu grēdu, sēkdams un asinis spļaudams, sacīja:
— Uh … bandītu bars… Ū, nešķīsteņi… Visus jūs dabūs rokā, visus nošaus — visus…
Sad tad gaismas strēlē ielēca kāds stāvs ar melnu, stingu pistoli rokā un ar spalu sita Streļcovam. Tad viņš kļuva slābans, rēca un viņa kājas slīdēja prom no grēdas, viņš noturējās tikai ar rokām.