— Žiglāk!
— Ātrāk!
No augstās, baltās1 uguns stacijas pusē atskanēja un pagaisa vēdekļveidīga zalve.
— Nu, sit, sit tak ātrāk! — Streļeovs sauca aizsmakušā balsī. — Nav ko velti mocīt cilvēkus!
Streļeovs stāvēja tikai kreklā un dzeltenās, vatētās biksēs; ne šineļa, ne zābaku viņam nebija, un, kad kājas slīdēja prom no vairogu grēdas, traipainie auti attinušies vilkās nopakaļ. Bet Ābramam bija mugurā viņa nejēdzīgais šinelis un kājās velteņi. Tos neviens nebija iekārojis,, un no caurā labā purngala, kā allaž, spraucās laukā zeltaini salmi.
Seja Ādamam bija tāda, kādu neviens vēl nekad nebija redzējis.
— 2īds smejas! — aiz gaismas staru kū]a brīnījās tumsa.
— Gan viņš man pasmiesies! — atbildēja balss.
Asaras Ābramam tecēja no acīm pašas no sevis, neku-
tinādamas un neradīdamas sāpes, bet mute bija saplosīta, un izskatījās, ka tā par kaut ko būtu pasmaidījusi un tā arī sastingusi. Atpogātais šinelis bija pasities vaļā, un viņš ar rokām nezin kāpēc turējās pie savu melno tikšu apmales, cieta klusu un raudzījās izvelbtajā acī ar žilbinošo redzokli.
«Tā arī viss beidzies,» viņš domāja, «kā es jau gaidīju. Akvareli es vairs ne mūžam neredzēšu un arī uguni ne. Un nekas nenotiks, nav nekā, ko gaidīt, — beigas.»