— Nu tad … — tumsa brīdināja. Staru kūlis pavirzījās sānis, acs sāka vērties pa kreisi, un tieši tumsā pretī sarg- zaldātiem šauteņu stobru caurumiņos slēpās šīs melnās beigas. Tad Ābramu uzreiz pārņēma vājums, un viņš sāka slīgt lejup — kājas ļima. Tāpēc viņš nemaz nepamanīja mirkli, kad uzzibsnīja beigas.
Putenis aizvirpuļoja pa dzelzceļa stigu, un stundas laikā viss pārvērtās. Sniegs vairs nebira ne no augšas, ne sāniem. Tālu virs sniegotajiem laukiem mākoņi iešķē- lās, pašķīrās, un plaisās šad tad pavīdēja zeltītā mēness vainaga mala. Tad pār klajumu nogūla blāvi pienaina, mānīga atblāzma un sliedes aizstīdza tālumā, bet vairogu grēda vērtās melna un ķēmīga. Stacijas augstā uguns kļuva blāvāka, bet zemā, dzeltenīgā uguntiņa palika nemainīga. Ābrams, mazliet pacēlis plakstiņus, to ieraudzīja pašu pirmo un ilgi, ilgi kā piekalts raudzījās uz to. Uguns bija nemainīga, bet Ābrama plaksti te pacēlās, te noslīga, tāpēc šķita, ka uguns te mirkšķinās, te samiedzas.
Ābrama domas bija dīvainas, smagas, neizskaidrojamas un gurdas — par to, kāpēc viņš nav sajucis prātā, par neizprotamo brīnumu un par dzelteno uguni…
Kājas viņš vilka kā pārsistas, kārpīja sniegu ar elkoņiem, vilka uz priekšu sašautās krūtis un ilgi jo ilgi līda līdz Streļcovam: piecus solus — minūtes piecas.