Pievil­cies klāt, aptaustīja viņu ar roku, pārliecinājās, ka Streļ- covs ir auksts un ieputināts sniegā, un rāpās atkal prom. Viņš uzslējās ceļgalos, tad pašūpojās, sasprindzināja spē­kus un uztrausās kājās, saspieda krūtis ar abām rokām. Mazliet pagājies, viņš nogāzās un atkal sāka vilkties uz stigas pusi, ne mirkli neizlaizdams no acīm dzelteno uguni.

—   Kas tur ir? Ak kungs, kas tur ir? — sieviete izbie­dēta prasīja, ieķērusies durvju rokturī. — Esmu viena pati, jānudien, man bērns slims. Ejiet vien uz staciju, ejiet!

—   Ielaid mani, ielaid! Esmu ievainots, — Ābrams uz­stājīgi atkārtoja, taču viņa balss bija sausa, smalka un dziedoša. Viņš ar rokām tvarstīja durvis, bet roka ne­klausīja un šjuka lejup, un Ābrams par visu vairāk bai­dījās, ka sieviete durvis aizvērs.

—   Esmu ievainots, — vai dzirdat? — viņš atkārtoja.

—   Ak, posts! — sieviete atbildēja un pavēra durvis.

Ābrams uz ceļiem ierāpās melnajā priekšnamiņā. Acis

sievietei bija tumšu loku ieskautas, un viņa raudzījās uz rāpojošo, bet Ābrams skatījā's uz priekšu, uz dzelteno uguni un redzēja to pavisam tuvu. Tā sīca trjslīniju lam­piņā.

Visā pilnībā nakts izplauka tikai uz pašu rīta pusi. Salta un neskaitāmām zvaigznēm piebārstīta. Veidodamas krustus, pudurus un četrstūrus, zvaigznes virs tumsā grimstošās zemes bija sasēdušas gan pašos debesu aug­stumos, gan apvāršņa malā, tālu aiz klusumā grimsto­šajiem mežiem. Sals, stindzenis un varavīkšņains vai­nags ap mēnesi debess pamalē.