Sargbūdā pie dzelzceļa stigas valdīja smacīgs karstums, un nenogurdināmā dzeltenā uguntiņa, joprojām sīkdama, dega un izplatīja skopu gaismu.
Dzelzceļniece, acu neaizvērusi, sēdēja uz sola pie galda un garām ugunij raudzījās uz krāsni, kur zem kankaru kaudzes un aitādas kažoka šņākuļodams nemaņā svaidījās Ābrams.
Karstums viļņiem vēlās no smadzenēm uz kājām, tad atgriezās krūtīs un raudzīja nopūst ledus svecīti, kas stinga sirdī. Sirds ritmiski sažņaudzās un izpletās, skai- tjdama sekundes, un pulsēja vienmērīgi un klusi. Svecīti Ābrams nesaklausīja, viņš dzirdēja uguns vienmērīgo sīkšanu trīslīniju cilindrā, turklāt viņam šķita, ka uguns iemitinājusies viņa galvā, un Ābrams tai stāstīja par puteņa vērpetēm, par plosošo sāpi vaigu kaulos un smadzenēs, par Streļcovu, kas ieputināts sniegā. Ābrams gribēja Streļcovu izvilkt no kupenas un dabūt augšā uz krāsns, bet Strejcovs bija smags un grūti izkustināms kā zemē iedzīts miets. Ābrams gribēja mokošo dzelteno uguni izņemt no smadzenēm un aizmest prom, taču uguns turējās sīksti un izdedzināja visu, kas atradās kurlajā galvā. Ledus šautriņa sirdī saniķojās, un dzīvības pulkstenis dīvainā