Pa ielām slāj darbaļautiņi; dažreiz to šķērso laucinieki, kas steidzas uz darbu, ieāvušies kaļķiem notrieptos zābakos, kurus nespētu nomazgāt pat ar tīrību izdaudzinātais Katrīnas kanāls. Sai laikā parasti dāmām te staigāt neklājas, tāpēc ka krievu ļaudis cieni tik asus izteicienus, kādus viņas droši vien pat no skatuves nedabū dzirdēt. Dažreiz miegu neizgulējis ierēdnis aizvelkas ar portfeli padusē, ja pāri Ņevas prospektam ved viņa ceļš uz departamentu. Droši var teikt, ka šai laikā, tas ir, līdz pulksten divpadsmitiem, Ņevas prospekts nevienam nav mērķis, bet ir tikai līdzeklis: tas pamazām pildās ar ļaudīm, kam sava nodarbošanās, savas rūpes, sa\i>s nepatikšanas, un šie ļaudis nepavisam nedomā par prospektu. Laucinieku nodarbina desmitkapeiku gabals vai septiņi kapara graši, veči un večas plātās ar rokām vai sarunājas paši ar sevi, dažreiz visai spēcīgi žestikulēdami, taču viņos neviens neklausās un nesmejas par viņiem, varbūt tikai puikas, kuri savos pašaustajos nātnajos svārķeļos, ar tukšiem stopiem vai gataviem zābakiem rokās zibens ātri skraida pa Ņevas prospektu. Sai stundā, lai kā jūs būtu apģērbies, kaut vai platmales vietā galvā uzlicies naģeni, kaut vai apkakle jums būtu pārāk, tālu izlīdusi no kaklasaites, — neviens to nepamanīs.