Pulksten divpadsmitos Ņevas prospektam uzbrūk visu nāciju mājskolotāji ar saviem audzēkņiem batista apkaklītēs. Angļu Džonsi un franču Koki soļo, pie rokas vezdami viņu tēvišķai gādībai uzticētos audzēkņus, un pieklājīgi un solīdi tiem skaidro, ka izkārtnes pie veikaliem liek tāpēc, lai ar to palīdzību uzzinātu, kas atrodams veikalu iekšienē. Mājskolotājas, bālās misis un sārtās slāvietes, cēli iet aiz savām viegliņajām vēj- grābslēm meitenēm, pavēlot tām mazliet augstāk pacelt plecu un turēties taisnāk; vārdu sakot, šai laikā Ņevas prospekts ir pedagoģijas prospekts. Bet, jo tuvāk pulksten diviem, jo vairāk sarūk mājskolotāju, pedagogu un bērnu skaits; beidzot viņus izspiež maigie tēvi, kuri ved zem rokas savas raibās, daudzkrāsainās, nervozās draudzenes. Pamazām to sabiedrībai pievienojas visi, kas beiguši diezgan svarīgās mājas nodarbības, proti, tie, kas parunājuši ar mājas ārstu par laiku un nelielo pūtīti, kas izsitusies uz deguna; tie, kas uzzinājuši par zirgu un savu bērnu veselību, kuri, t. i., bērni, kā jau parasti, ir visai apdāvināti; tie, kas izlasījuši afišu un svarīgu rakstu avīzēs par iebraucējiem un aizbraucējiem; beidzot tie, kas padzēruši kafiju un tēju; viņiem pievienojas arī tie, kurus apskaužams liktenis labvēlīgi apveltījis ar sevišķu uzdevumu — ierēdņa amatu. Viņiem pievienojas arī tie, kuri kalpo ārzemju kolēģijā un izceļas ar savu dižciltīgo nodarbošanos un paražām.