Ak dievs, cik jauki mēdz būt amati un dienests iestādēs! Cik ļoti tie izdaiļo un tīksmina dvēseli! Bet ak vai! Es nekalpoju, un man nav lemts prieks baudīt priekšnieku smalko apiešanos. Lai ko jūs sastopat Ņevas prospektā, viss ir tik pieklājīgs: vīrieši garos svārkos, rokām kabatās, dāmas sārtos, baltos un gaišzilos atlasa redingotos1 un cepurītēs. Te jūs sastapsit vaigu bārzdas, vienīgās savā veidā, kas ar neparastu un apbrīnojamu mākslu paslēptas kaklasaites pušķī, te ir samtainas, zīžainas, sabuļa vai ogles melnas vaigu bārzdas, bet, ak vai, visas tās pieder tikai ārzemju kolēģijai. Tiem, kas kalpo citos resoros, providence nav nosliekusi melnas vaigu bārzdas; viņiem, sev par lielām nepatikšanām, jāvalkā rudas vaigu bārzdas. Te jūs sastapsit brīnišķīgas ūsas, kuras neviena spalva nespēj ap­rakstīt, neviena ota nespēj attēlot; ūsas, kurām veltīta dzīves labākā daļa; ūsas, kurām veltītas ilgas nomoda stundas gan

' Gara žakete.

dienā, gan naktī; ūsas, kuras svaidītas ar brīnišķīgām smaržām, kuras ieziestas ar visdārgāko un retāko pomāžu šķirnēm; ūsas, kuras pa nakti ietīsta smalkā velinpapīrā; ūsas, kurās dvašo to īpašnieku aizgrābtīga mīlestība un kuras apskauž garāmgājēji. Tūkstošiem dažādu cepuru, tērpu, raibu, vieglu lakatu, kurus dažreiz veselas divas dienas aizkustinoši mīl to īpašnieces, spēj kuru katru apžilbināt Ņevas prospektā.