Vēl līdz šim nevaru saprast, kāpēc tā. Sākumā es domāju, ka viņi ir kurpnieki, tomēr tā nemaz nav: vairums no viņiem kalpo dažādos departamentos; daudzi no viņiem jo teicami var uzrakstīt iesniegumu no vienas kroņa iestādes otrai; daudzi no viņiem ir ļaudis, kas nodarbojas ar pastaigāšanos, ar avīžu lasīšanu konditorejās, vārdu sakot, lielākcMies tie visi ir pieklājīgi ļaudis. Sai svētītajā laikā no pulksten diviem līdz trim pēcpusdienā, kad Ņevas prospektā pulcējas visa galvaspilsētas kustīgā daļa, tur notiek cilvēka vislabāko darinājumu izstāde. Viens izrāda švītīgu mēteli ar vislabāko bebrādas apkakli, cits — savu skaisto, grieķisko degunu, trešais demonstrē lielisku vaigu bārzdu, ceturtā — pāri jauku actiņu un apbrīnojamu cepurīti, piektais — gredzenu ar talismanu švītīgajā mazajā pirkstiņā, sestā — kājiņu burvīgā kurpītē, septītais — kaklasaiti, kas izraisa apbrīnu, astotais — ūsas, kas pārsteidz. Taču pulkstenis sit trīs, un izstāde beidzas, pūlis izklīst… Pulksten trijos — jauna maiņa. Ņevas prospektā pēkšņi atnāk pavasaris: tas viss pildās ar ierēdņiem zaļos vic- mundieros. Izsalkušie titulārie, galma un citi padomnieki ar visiem spēkiem cenšas paātrināt soli.