Jauniņie kolēģiju reģistra­tori, guberņu un kolēģiju sekretāri steidz vēl izmantot laiku un pastaigāties pa Ņevas prospektu ar stāju, kas rāda, ka viņi nebūt nav sēdējuši sešas stundas iestādē. Taču gados vecie kolēģiju sekretāri, titulārie un galma padomnieki soļo ātri, galvu nodūruši: viņiem nav prātā apskatīt garāmgājējus; viņi vēl nav pilnībā atbrīvojušies no savām rūpēm; viņu galvā ir juceklis un vesels iesāktu un nepabeigtu lietu arhīvs; viņu acu priekšā izkārtņu vietā vēl ilgi rēgojas kārba ar papīriem vai arī kancelejas pārziņa tuklā seja.

No pulksten četriem Ņevas prospekts ir tukšs, un diezi vai jūs tur satiksit kaut vienu ierēdni. Gadās, pāri prospektam pār­skrien kāda šuvēja ar kārbu rokās, vēl varbūt aizslāj kāds nožēlojams cilvēkmīloša galda priekšnieka upuris, kas palaists pasaulē rupjvilnas šineli mugurā, vai arī soļo kāds iebraucis savādnieks, kam visas stundas vienādas, aiziet kāda tieva, gara angliete ar ridikuli un grāmatu rokā, vēl redzams kāds krievu arteļnieks kokvilnas svārkā ar augsti uzrautu jostas vietu, šauru bārzdiņu, šis virs visu mūžu ir kustējies kā ūdenszāle: ari tagad, kad viņš pieklājīgi soļo pa ietvi, viņam kustas mugura, rokas, kājas un galva; dažreiz aizsteidzas kāds sīks amatnie- ķelis; cita neviena nesatiksit Ņevas prospektā.

Taču, tiklīdz krēsla nolaižas pār namiem un ielām un nakts­sargs, apsedzies ar mašu, uzrāpjas pa kāpnēm iededzināt luk­turus, bet veikalu zemajos lodziņos parādās tie viepļi, kuri dienu rādīties nedrīkst, tad Ņevas prospekts atkal atdzīvojas un sāk rosīties.