Viegliem un drošiem soļiem Hermanis pagāja tam garām. Zāle un viesistaba bija tumšas. Tās vāji apgaismoja priekšistabas lampa. Hermanis iegāja guļamistabā. Vecu svētbilžu skapja priekšā dega zelta lampada. Gar sienām, iztapsētām ar ķīniešu tapetēm, skumjā simetrijā stāvēja noplukuši mīkstie atzveltņi un dīvāni ar dūnu spilveniem, apbirzušu zeltījumu. Pie sienas karājās divi portreti, ko bija gleznojusi M-me Lebrun Parīzē. Viens no tiem attēloja sārtu un druknu, gadu četrdesmit vecu vīru gaišzaļā formas tērpā ar zvaigzni; otrs — jaunu daiļavu ar ērgļa degunu, pieglaustiem deniņiem un rozi pūderētajos matos. Visās malās rēgojās porcelāna ganiņi, slavenā Leroy galda pulksteņi, kārbiņas, ruletes, vēdekļi un dažādas dāmu rotaļlietiņas, kas izgudrotas pagājušā gadsimta beigās līdz ar Mongolfjē balonu un Mes- mera magnētismu. Hermanis devās aiz širmjiem. Tur stāvēja neliela dzelzs gulta; pa labi bija durvis uz kabinetu; pa kreisi — otras — uz gaiteni. Hermanis atdarīja tās, ieraudzīja šauras lokveida kāpnes, kas veda uz nabaga audzēknes istabu … Bet viņš griezās atpakaļ un iegāja tumšajā kabinetā.
Laiks vilkās gausi. Viss bija klusu. Viesistabā nosita divpadsmit; visās istabās pulksteņi cits pēc cita noskandēja divpadsmit — un atkal viss apklusa. Hermanis stāvēja, atslējies pie aukstas krāsns. Viņš bija mierīgs; viņa sirds pukstēja vienmērīgi kā cilvēkam, kas nolēmis darīt kaut ko bīstamu, bet nepieciešamu. Pulksteņi nosita pirmo un otro rīta stundu — un viņš izdzirda tālumā rībam karieti. Neviļus viņu pārņēma