22 — 1687 337 uztraukums. Kariete piebrauca un apstājās. Viņš dzirdēja, kā ar troksni nolaida kāpsli. Mājā sacēlās kņada. Skraidīja cilvēki, skanēja balsis, un parādījās gaisma. Guļamistabā ieskrēja trīs vecas istabenes, un grāfiene, tikko turēdamās kājās, ienāca un atslīga Voltēra atzveltnī. Hermanis skatījās pa šķirbiņu: viņam garām pagāja Lizaveta Ivanovna. Hermanis dzirdēja tās steidzīgos soļus uz viņas kāpnēm. Viņa sirdī notrīsēja kaut kas sirdsapziņas pārmetumam līdzīgs un atkal norima. Viņš sastinga.
Grāfiene sāka pie spoguļa noģērbties. Tika atsprausta viņas rozēm greznotā cepurīte, noņemta pūderētā parūka no viņas sirmās un īsi apcirptās galvas. Spraudītes bira ap viņu kā krusa. Dzeltenais sudrab- šūtais tērps nokrita pie viņas uztūkušajām kājām. Hermanis bija viņas riebīgo tualetes noslēpumu liecinieks; beidzot grāfiene palika guļamģērbā, nakts- cepurīti galvā: šai viņas vecumam piemērotākajā tērpā viņa nelikās vairs tik drausmīga un riebīga.
Kā visi veci cilvēki, grāfiene sirga ar bezmiegu. Noģērbusies viņa nosēdās pie loga Voltēra atzveltnī un atlaida istabenes.