Otrā dienā viņa lika pasaukt vīru, cerēdama, ka mājas sods būs to ietekmējis, bet atrada viņu nelokāmu. Pirmo reizi mūžā viņa ielaidās ar to pārspriedumos un izskaidrojumos; domāja pamodināt viņa sirdsapziņu, pacietīgi pierādīdama, ka visi parādi nav vienādi un ka ir starpība starp princi un ratnieku. — Kur nu! Vectēvs dumpojās. Nē un nē! Vecmāmuļa nezināja, ko darīt.
Viņai bija labi pazīstams ļoti ievērojams vīrs. Jūs būsit dzirdējuši par grāfu Senžermēnu, par kuru stāsta brīnumu lietas. Jūs zināt, ka viņš uzdevies par mūžīgo žīdu, par dzīvības eliksīra un filozofijas akmens izgudrotāju un tā joprojām. Par viņu zobojās kā par šarlatānu, un Kazanova savos Memuāros raksta, ka tas bijis spiegs, tomēr Senžermēnam, par spīti viņa noslēpumainībai, bija ļoti cienīgs izskats, un sabiedrībā viņš bija pati laipnība. Vecmāmuļa vēl arvien viņu bezgala mīl un piktojas, ja par viņu runā bez vajadzīgās cieņas. Vecmāmuļa zināja, ka Senžermēnam var būt pie rokas liela nauda. Viņa nolēma griezties pie tā. Aizrakstīja viņam vēstulīti un lūdza tūlīt ierasties.
Vecais dīvainis bija uz vietas klāt un atrada viņu šausmīgās bēdās. Viņa iztēloja tam vismelnākās krāsās vīra necilvēcību un beidzot pateica, ka liekot visas savas cerības uz viņa draudzību un laipnību.