Sveces aiznesa, istabu atkal gais­moja tikai svētbilžu lampada. Grāfiene sēdēja viscaur dzeltena, ļenganās lūpas kustinādama, uz labo un kreiso pusi šūpodamās. Viņas blāvajās acīs bija pil­nīgs domu trūkums; raugoties viņā, varēja likties, ka drausmīgā vecene šūpojas nevis aiz savas gribas, bet apslēpta galvanisma dzīta.

Pēkšņi šī nedzīvā seja neizsakāmi pārvērtās. Lūpas vairs nekustējās, acis atdzīvojās; grāfienes priekšā stāvēja nepazīstams vīrietis.

— Nebīstieties, dieva dēļ, nebīstieties! — viņš sa­

cīja skaidra un klusā balsī. — Es negribu jums kai­tēt; esmu ieradies lūgt, lai jūs esat man žēlīga.

Vecā klusēdama raudzījās uz viņu un, likās, nekā nedzirdēja. Hermanim šķita, ka viņa kurla, un, no­liecies viņai pie pašas auss, viņš atkārtoja to pašu. Vecā arvien vēl klusēja.

—    Jūs varat dot man dzīves laimi, — Hermanis turpināja, — un tas jums tik viegli: es zinu, ka jūs varat uzminēt trīs kārtis no vietas .. .

Hermanis apklusa. Likās — grāfiene sapratusi, ko no viņas prasa; likās — viņa meklē vārdus savai atbildei.

—    Tas bija joks, — viņa beidzot teica, — es jums zvēru! Tas bija joks!

—    Ar tādām lietām nejoko, — Hermanis pikti iebilda. — Atcerieties Čaplicki, kuram jūs palīdzējāt atspēlēties.

Grāfiene, acīm redzot, samulsa. Viņas vaibstos pa­vīdēja spēcīga dvēseles kustība, bet drīz vien viņa atkal iegrima agrākajā bezjūtībā.