— Vai jūs varat, — Hermanis turpināja, — pateikt man šīs trīs drošās kārtis?
Grāfiene klusēja; Hermanis runāja tālāk:
— Kam jūs glabāsit savu noslēpumu? Mazbērniem? Tie tāpat bagāti; viņi arī nezina naudas vērtību. Šķiedējam nepalīdzēs jūsu trīs kārtis. Kas neprot sargāt tēva mantojumu, tas tomēr mirs nabadzībā, par spīti visām dēmoniskajām pūlēm. Es neesmu šķiedējs; es zinu naudas vērtību. Es jūsu trīs kārtis pratīšu izmantot. Nu! …
Viņš apklusa un trīcēdams gaidīja viņas atbildi. Grāfiene klusēja; Hermanis noslīga ceļos.
— Ja jūsu sirds, — viņš teica, — kādreiz pazinusi mīlestības jūtas, ja jūs atceraties tās līksmi, ja jūs kaut reizi esat pasmaidījusi, jaundzimušam puisēnam ieraudoties, ja kaut kas cilvēcisks kādreiz pukstējis jūsu krūtīs, tad lūdzu jūs laulātās draudzenes, mīļākās, mātes jūtu vārdā — tā visa vārdā, kas ir dzīvē svēts, — nenoraidiet manu lūgumu! Atklājiet man savu noslēpumu! Kam jums tas? … Varbūt tas saistās ar drausmīgu grēku, ar zaudētu mūžīgo svētlaimi, ar velna līgumu … Padomājiet: jūs esat veca; cik jums vairs dzīvot — es ņemšu jūsu grēku uz savas dvēseles. Tikai atklājiet man savu noslēpumu. Padomājiet, ka cilvēka laime ir jūsu rokās; ka ne tikai es, bet mani bērni, mazbērni un mazmazbērni slavēs jūsu piemiņu un godās to kā svētumu .. .