Vecā neatbildēja ne vārda.

Hermanis piecēlās.

—    Vecā ragana! — viņš iesaucās, sakodis zobus. — Nu tad es piespiedīšu tevi atbildēt…

To teicis, viņš izvilka no kabatas pistoli.

Pistoli ieraugot, grāfienes sejā otrreiz parādījās stip­ras jūtas. Viņa atmeta galvu un pacēla roku, it kā vairīdamās no šāviena … Tad pēkšņi sabruka … un palika nekustīga.

—    Neesiet taču bērns, — teica Hermanis, satvēris viņas roku. — Es jautāju pēdējo reizi: vai gribat man uzticēt savas trīs kārtis? Jā vai nē?

Grāfiene neatbildēja. Hermanis redzēja, ka viņa mirusi.

7 Mai 18** Homme sans moeurs et sans religion!

Lizaveta Ivanovna sēdēja savā istabā vēl balles tērpā, dziļās domās nogrimusi. Mājās atgriezusies, viņa bija steigusies aizraidīt miegaino meiču, kas ne­gribot piedāvāja savu palīdzību, — bija sacījusi, ka noģērbsies pati, un ar trīsām iegājusi savā istabā, cerēdama tur atrast Hermani un gribēdama viņu ne­atrast. Pirmais skatiens viņu pārliecināja, ka Hermaņa nav, un viņa pateicās liktenim par šķērsli, kas liedzis viņiem tikties. Viņa apsēdās nenoģērbusies un sāka atcerēties visus apstākļus, kas tik īsā laikā bija viņu tik tālu noveduši. Nebija pagājušas ne trīs ne­dēļas kopš tā laika, kad viņa pirmo reizi ieraudzīja pa logu jauno cilvēku, — un viņa jau sarakstās ar to; un tas jau panācis, ka viņa satiekas ar to nakts laikā!