Viņa zināja tā vārdu tikai tāpēc, ka dažām vēstulēm bija viņa paraksts; nekad nebija runājusi ar viņu, nebija dzirdējusi viņa balsi, nebija nekā dzirdējusi par viņu .. . līdz šim pašam vakaram. Cik savādi! Šo pašu vakaru ballē Tomskis, skaizdamies uz jauno kņazi Poļinu***, kas pretēji paradumam koķetēja ar kādu citu, gribēja atriebties, izrādot vienaldzību: viņš aicināja Lizavetu Ivanovnu un dejoja ar viņu bezgalīgo mazurku. Visu laiku viņš zobojās par viņas tieksmi pēc inženieru virsniekiem, dievojās, ka zinot daudz vairāk, nekā viņa varot iedomāties, un dažas viņa zobgalības bija tik veikli tēmētas, ka Lizaveta Ivanovna vairākkārt domāja, ka viņš zina tās noslēpumu.
— No kā jūs visu to zināt? — viņa smiedamās jautāja.
— No jums zināmās personas drauga, — Tomskis atbildēja, — ļoti ievērojama cilvēka!
— Kas tad ir šis ievērojamais cilvēks?
— Viņu sauc Hermani.
Lizaveta Ivanovna neatbildēja nekā, bet viņai sastinga rokas un kājas .. .
— Šis Hermanis, — Tomskis turpināja, — ir īsti romantiska persona: viņam ir Napoleona profils, bet Mefistofeļa dvēsele. Es domāju, ka uz viņa sirdsapziņas vismaz trīs ļauni darbi. Kā jūs esat no- bālusi! …
— Man sāp galva … Ko tad jums teica tas Hermanis — vai kā viņu sauc? .. .