— Hermanis ir stipri neapmierināts ar savu draugu: viņš saka, ka tā vietā rīkotos pavisam citādi … Man pat šķiet, ka Hermanis pats met uz jums acis, vismaz ļoti iejūtīgi klausās sava drauga mīlestības izpaudumos.
— Bet kur viņš mani redzējis?
— Baznīcā, varbūt pastaigā… Dievs viņu zina! Varbūt jūsu istabā, jums guļot: no viņa var …
Pienāca trīs dāmas un, jautādamas — oubli ou regret? — pārtrauca sarunu, kas Lizavetai Ivanovnai kļuva ziņkāres moku pilna.
Dāma, ko izvēlējās Tomskis, bija pati kņaze***.
Lieku loku apskrējusi un lieku reizi pagrozījusies sava krēsla priekšā, viņa paspēja ar to izskaidroties. Tomskis, atgriezdamies savā vietā, nedomāja vairs ne par Hermani, ne Lizavetu Ivanovnu. Viņa katrā ziņā gribēja atjaunot pārtraukto sarunu, bet mazurka bija galā, un drīz pēc tam vecā grāfiene brauca mājās.
Tomska vārdi bija tikai mazurkas pļāpas, bet tie dziļi iespiedās jaunās sapņotājas dvēselē. Tomska ski- cētais portrets atbilda viņas pašas radītajam attēlam, un šis jaunāko romānu ietekmē jau novazātais tēls biedēja un valdzināja viņas prātu. Viņa sēdēja, sakrustojusi kailās rokas, noliekusi vēl arvien ziediem rotāto galvu uz atsegtajām krūtīm . .. Pēkšņi atdarījās durvis un ienāca Hermanis. Viņa nodrebēja …
— Kur tad jūs bijāt? — viņa vaicāja izbiedētā čukstā.