Senžermēns nogrima domās. «Es varu jums pa­kalpot ar šo summu,» viņš teica, «bet zinu, ka jums nebūs miera, iekām man to neatdosit, tomēr es ne­gribētu jums sagādāt jaunas raizes. Ir cita iespēja: jūs varat atspēlēties.»

«Bet, mīļo grāf,» vecmāmuļa atbildēja, «es jums, saku, ka mums vairs nav ne graša.» — «Nauda nav vajadzīga,» iebilda Senžermēns. «Lūdzu, uzklausiet mani.» Un tad viņš atklāja tai noslēpumu, par kuru katrs no mums daudz dotu .. .

Jaunie spēlmaņi kļuva divkārt uzmanīgi. Tomskis aizkūpināja pīpi, ievilka dūmu un stāstīja tālāk.

—    Tai pašā vakarā vecmāmuļa ieradās Versaļā, au jeu de la Reine. Orleānas hercogs turēja banku; vecmāmuļa pavirši atvainojās, ka nav atnesusi savu parādu, sev par attaisnojumu izdomāja nelielu ķezu un sāka atkal ar viņu spēlēt. Viņa izvēlējās trīs kār­tis, lika tās vienu pēc otras: visas trīs tūlīt laimēja, un vecmāmuļa pilnīgi atspēlējās.

—    Gadījums! — teica viens no viesiem.

—    Pasaka! — piebilda Hermanis.

—    Varbūt iezīmētas kārtis? — pievienojās trešais.

—    Nedomāju vis, — nopietni atbildēja Tomskis.

—   Kā! — Narumovs iesaucās. — Tev ir vecmā­muļa, kas uzmin trīs kārtis no vietas, un tu līdz šim vēl neesi piesavinājies viņas kabalistiku?

— Jā, velns viņu zina! — Tomskis atbildēja.