— Viņai bija četri dēli, tai skaitā mans tēvs: visi četri traki spēlmaņi, bet nevienam viņa neatklāja savu noslēpumu, lai gan tas nenāktu par ļaunu viņiem un pat man. Bet, lūk, ko man stāstīja tēvocis, grāfs Ivans Iļjičs, un par ko deva goda vārdu. Nelaiķis Čaplickis, tas pats, kas, notriecis miljonus, nomira nabadzībā, reiz savā jaunībā pametis — liekas, Zoričam — ap trīssimt tūkstošu. Viņš bijis izmisumā. Vecmāmuļa, kas vienmēr bija stingra pret jauniešu nebēdībām, nez kā iežēlojusies par Čaplicki. Viņa pateikusi tam trīs kārtis, lai viņš tās liekot vienu pēc otras, ar norunu uz goda vārdu, ka turpmāk vairs nespēlēšot. Čaplickis ieradies pie sava uzvarētāja; viņi nosēdušies spēlēt. Čaplickis licis uz pirmo kārti piecdesmit tūkstošu un tūdaļ laimējis; liecis paroli, paroli-pe — atguvis zaudēto un vēl palicis laimestā …
Bet nu laiks gulēt — jau bez ceturkšņa seši.
Tiešām, jau ausa gaisma; jaunie cilvēki izdzēra savas glāzes un devās mājās.
II II paralt que monsieur est decidēment pour Ies suivantes.
— Que voulez-vous, ma- dame? Elles sont plus Iraiches.
Saruna sabiedrībā
Vecā grāfiene *** sēdēja savā ģērbistabā pie spoguļa. Ap viņu rīkojās trīs meičas. Viena turēja vaigu ziedes trauciņu, otra kārbu ar matspraudēm, trešā augstu aubi ar lentēm uguns sārtumā. Grāfienei nebija ne mazākās tieksmes pēc sen novītušā skaistuma, bet. viņa bija saglabājusi savas jaunības paradumus, stingri sekoja septiņdesmito gadu modei un ģērbās tikpat ilgi, tikpat rūpīgi kā pirms sešdesmit gadiem. Pie loga izšūdama sēdēja jaunava, viņas audzēkne.