— Labdien, grand'maman, — sacīja ienākdams jauns virsnieks. — Bon jour, mademoiselle Lise. Grand'maman, es gribu jums ko lūgt. Atļaujiet jums stādīt priekšā vienu no maniem draugiem un atvest piektdien pie jums uz balli.
— Ved viņu taisni uz balli un turpat stādīsi man priekšā. Vai tu biji vakar pie ***?
— Kā ne! Bija ļoti jauki; dejojām līdz pieciem. Cik daiļa bija Jeļecka!
— Bet mīļais! Kas tur par daiļumu? Vai tāda bija viņas vecmāmiņa, kņaziene Darja Petrovna? … Bet klau: šķiet, viņa jau krietni novecojusi, kņaziene Darja Petrovna?
— Kā, novecojusi? — Tomskis izklaidīgi atbildēja. — Viņa jau kopš gadiem septiņiem mirusi.
Jaunava pacēla galvu un deva jaunajam cilvēkam zīmi. Viņš atcerējās, ka no vecās grāfienes slēpj viņas laikabiedru nāvi, un iekoda sev lūpā. Bet grāfiene noklausījās jauno vēsti ar lielu vienaldzību.
— Mirusi! — viņa sacīja. — Bet es nemaz nezināju! Mūs reizē iecēla par galma dāmām, un, kad mēs stādījāmies priekšā, tad ķeizariene …
Un grāfiene simto reizi stāstīja mazdēlam savu anekdoti.
— Nu, Paul, — viņa sacīja pēc tam, — tagad palīdzi man piecelties. Lizaņka, kur mana tabakdoze?