Vienu nakti es Dausonā guļu. Vīrietis mani pamodina un saka:

«Sajūdz suņus! Braucam!»

Es vairs nekā nejautāju; aizeju, sajūdzu suņus, un laižamies ceļā. Uz leju pa Jukonu. Ir novembra nakts un ļoti auksts: sešdesmit pieci grādi zem nulles. Viņa izpeikstē- jusi. Viņš izpeikstējis. Sals svelots. Abi piekusuši, paslepšus raud. Es ieminos: «Labāk būtu apstaties, sakurt uguni.» Taču viņi pavēl: «Uz priekšu!» Vēl otro un trešo lagu iesaku, ka labāk atpūsties un sasildīties, bet viņi tikai katru reiz atkarto: «Uz priekšu!» Es vairs nesaku nekā. Un tā visu laiku — diendienā. Abi briesmīgi mīksti. Dreb sala un nomocījušies līdz nabagam. Nav pieraduši pie mokasīniem, noberž kājas; klibo, streipuļo ka piedzēruši, slepus raud, bet visu laiku dzen mani vienā dzīšanā: «Uz priekšu! Uz priekšu!»

Viņi līdzinās vājprātīgajiem. Tikai uz priekšu, uz priekšu. Kādēļ uz priekšu? Nezinu. Tikai uz priekšu. Pēc kā viņi dzenas? Nezinu. Ne pēc zelta. Zelta drudža jau arī pašlaik nav. Un viņi tērē milzu naudu. Bet es vairs nekā nejautāju. Es ari eju tikai uz priekšu, uz priekšu, jo esmu izturīgs un man labi maksā.

Nonākam Sērklsitijā. Tā, ko viņi meklē, tur nav. Nu, nodomāju, tagad vismaz atpūtīsimies paši un ļausim atpūsties suņiem. I\as to deva — neiznāk pat viena vienīga diena atpūtai.

«Celies!» viņa saka viņam. «Braucam tālāk!»

Un mēs braucam tālāk. Pametam Jukonu. Pagriežamies uz rietumiem, pārbraucam pāri ūdensšķirtnei un nonākam Tananas novadā. Tur ir jaunas atradnes. Taču tā, ko viņi meklē, nav arī tur, un mēs atgriežamies Sērklā.

Ceļš ir ļoti grūts. Decembra beigas. Diena īsa. Drausmīgi auksts. Vienu rītu bija septiņdesmit zem nulles.

«Šodien labāk nebraukt,» es saku. «Ledainais gaiss iekļūst plaušās un tās apdedzina, būs nejauks kāss, bet pavasarī plaušu karsonis kā likts.»

Taču viņi abi ir chechaquo. Par pārgājieniem viņiem nav nekādas sajēgas. Paši aiz pārguruma vairāk līdzinās miroņiem nekā dzīviem cilvēkiem, bet paliek pie sava.