«Uz priekšu!»

Un mēs braucam uz priekšu. Sals viņiem apdedzina plaušas, sākas sausais kāss. Abi kāsē tā, ka asaras birst pa vaigiem. Kad es cepu speķi, viņi aizskrien no ugunskura un pa pusstundai sniegā kāsē. Viņi apsaldējuši vaigus, āda kļūst melna, viņiem ļoti sāp. Bez tam viņš atsaldējis īkšķi, pirksta gals tikko turas klāt, viņam jāvelk zem dūraiņiem vēl cimds, lai slimo pirkstu turētu siltumā. Taču ļoti negantā salā, kad aukstums kož pirkstā, jāvelk dūrainis nost un jāsilda roka starp kājām, pie kailas miesas.

Kaut kā aizkuļamies līdz Sērldai. Un pat es, Sitka Cārlijs, jūtu, ka esmu piekusis. Ziemsvētku vakars. Es iedzeru un dejoju, līksmojos, jo rīt ir Ziemsvētki, atpūtīsimies. Nekas neiznāk. Pulkstenis rada pieci no rīta. Ziemsvētki. Esmu nogulējis divas stundas. Bet viņš sten pie manas gultas:

«Celies, Carlij! Jūdz suņus! Braucam!»

Liekas, es jau teicu, ka biju atmetis iztaujāšanu. Viņi man maksā septiņsimt piecdesmit dolāru mēnesī. Viņi ir mani kungi. Es esmu viņu kalps. Ja viņi man teiktu: «Celies, Cārlij, braucam uz elli,» — es sajūgtu suņus, nošvīkstinātu pātagu un mēs laistu taisni uz elli. Tā nu aizeju, sajūdzu suņus, un mēs laižam pa Jukonu uz leju. Kurp? To viņi man nesaka. Tikai skubina:

«Uz priekšu! Uz priekšu! Braucam uz priekšu!»

Viņi ir drausmīgi noguruši. Nobraukuši simtiem jūdžu, bet īstenībā viņiem par pārgājieniem nav nekādas sajēgas.

Turklāt viņiem ir nejēdzīgs kāss — sausais kāss, no kura stiprs cilvēks sāk lādēties, vājš — raudāt. Bet viņi drāžas uz priekšu. Katru dienu — tikai uz priekšu. Suņiem ne mazākās atpūtas. Visu laiku pērk jaunus. Katrā apmetnē, katra miestā, katrā indiāņu ciemā pārgriež piekusušajiem suņiem aizjūga siksnas un liek iejūgt jaunus. Naudas viņiem kā pelu, viņi to neskaita; svaida pa kreisi un pa labi. Jukuši? Reizēm man šķiet, ka tiešām jukuši. Ko viņi meklē? Tas nav zelts.