«Raktuvju strādnieks atradnēs nopelna piecpadsmit dolāru dienā,» es saku.

Bet viņa:

«Tas iznāk četri simti piecdesmit dolāru mēnesī?»

«Sitka Cārlijs nav raktuvju strādnieks,» es atbildu.

«Saprotu, Carlij,» viņa saka, «es tev maksāju septiņi simti piecdesmit dolāru mēnesī.»

Ta ir krietna alga. Un es aizeju strādāt pie viņas. Mēs braucam pa Klondaiku, pa Bonanzi un Eldorādo, pa Indiāņu upi, pa Ziemeļu Strautu, nonākam līdz Kanādai, griežam pa ūdensšķirtni atpakaļ un caur Zelta Ieleju un Zelta Laukiem atgriežamies Dausonā. Viņa kaut ko meklē, bet es nespēju apjēgt — ko. Esmu pilnīgā neizpratnē.

«Ko tu meklē?» es viņai jautāju.

Viņa smejas.

«Tu meklē zeltu?»

Viņa atkal smejas. Pēc tam nosaka:

«Nav tava darīšana, Cārlij.»

Un es vairs nejautāju.

Viņai ir mazs revolverītis; to viņa nēsā aiz jostas. Reizēm brauciena laikā viņa vingrinās šaušana. Es smejos.

«Par ko tu smejies, Cārlij?» viņa jautā.

«Kādēļ tu ar to speiejies?» es viņai prasu. «Tas taču nekam neder. Rotaļlietiņa.»

Tikko esam atgriezušies Dausonā, viņa man lūdz, lai es viņai sadabūjot īstu pistoli. Nopērku četrdesmit četru kalibru koltu; tas ir ļoti smags, bet viņa tomēr pastāvīgi nēsā to aiz jostas.

Dausonā ierodas vīrietis. Nezinu, no kurienes tas uzga- dījies. Zinu tikai, ka tas ir chechaquo\ jūsu valodā — jaunulis. Rokas tādas pašas mīkstas kā šai. Smaga darba nav redzējušas. No galvas līdz kājām tāds mīksts. Sākumā nodomāju — virs. Nē, pārak jauns. Un guļ katrs savā vietā. Pēc izskata viņam gadu divdesmit. Acis zilas, mati gaiši, ūsiņas ari. Saucot par Džonu Džonsu. Varbūt brālis? Nezinu. Es vairs nekā nejautāju. Tikai nodomāju: nav Džons Džonss. Visi viņu sauc par misteru Džirvenu. Es gan spriežu, ka arī tas nav viņa īstais vārds. Un viņa nav mis Džirvena, kā visi viņu dēvē. Nodomāju, ka viņu īsto vārdu neviens nezina.