Izbraucam cauri Jukonas fortam. Izbraucam cauri Ha- miltona fortam. Cauri Minukai. Janvāris jau iet uz beigām. Diena pavisam īsa. Deviņos sāk aust gaisma. Trijos pēcpusdienā jau krēslo. Un kāds sals! Pat es, Sitka Cārlijs, esmu piekusis. Vai patiesi tā būs jabrauc un jābrauc bez gala? Nezinu. Skatos uz priekšu un nesaprotu — ko viņi meklē? Visā takā neviena cilvēka. Reizēm nobraucam simt jūdžu, nesastapdami nevienas dzīvas būtnes. Pilnīgs miers. Klusums. Lāgiem snieg — un mēs kļūstam līdzīgi rēgiem. Lāgiem debesis noskaidrojas, un pusdienlaikā aiz pakalniem dienvidos uz īsu brītiņu pa- radas saule. Debesīs uzplaiksni kāvi, dejo viltus saules; gaisā virmo sala putekšņi.
Es, Sitka Cārlijs, esmu stiprs cilvēks. Esmu ceļā dzimis un visas savas mūža dienas aizvadījis ceļā. Bet šie divi vilcēni mani nomocīja. Novājēju kā izbadējies kaķis, naktīs priecājos, ka varu atlaisties guļvietā, bet rītos cēlos augšā neatspirdzis. Taču mēs joprojām jau pirms rītausmas dodamies ceļā pilnīgā tumsā, un nakts mums pienāk ceļā. Ak, vilcēni, vilcēni! Ja es esmu vājš kā izbadējies kaķis, tad viņi izdiluši ka kaķi, kas tik sen nav dabūjuši ēst, ka bada nāve jau zobu galā. Acis abiem iekritušas, reizēm dziļajos dobuļos kvēlo drudža ugunī, reizēm kļūst blāvas, nespodras kā miroņiem. Vaigu vietā dobumi kā alas klinti. No biežās apsaldēšanās vaigi melni, bez adas. Dažreiz viņa no rīta saka:
«Nespēju piecelties. Nevaru pakustēties. Labāk nomirt.» Bet šis stāv pie viņas guļvietas.