«Celies! Braucam!»

Un viņi brauc. Citu ritu viņš nespēj piecelties, bet viņa saka:

«Celies! Braucam!»

Taču pastāvīgi viens un tas pats: viņi brauc uz priekšu.

Dažreiz tirdzniecības punktos viņi saņem vēstules. Nezinu, kas tur rakstīts. Bet tās ir pēdas, pa kurām viņi dzenas, šīs vēstules virza viņu ceļu. Reiz viņiem vēstuli atnesa indiānis. Es aprunājos ar šo vienatnē. Viņš pastāstīja, ka vēstuli iedevis vienacains vīrs, kas ari steidzoties lejup pa Jukonu. Vairāk nekā. Bet es nopratu: vilcēni dzenas pakaļ vienacim.

Februāris. Esam nobraukuši pusotra tūkstoša jūdžu. Izbraucam līdz Beringa jūrai. Tur vētras, sniegputeņi. Uz priekšu tikt grūti. Iebraucam Anvigā. Nezin kāpēc esmu pārliecināts, ka te viņi saņems vēstuli. Viņi briesmigi uztraucas, skubina:.

«Ātrāk, ātrāk! Uz priekšu!»

Es saku:

«Jāiepērk pārtikas krājumi.»

Bet viņi tikai savu:

«Jābrauc ātrāk — ar vieglu kravu. Pārtiku varēs nopirkt Cārlija Makkiona būdā.» ~

Saprotu, ka viņi nolēmuši doties uz Lielo Pagriezienu, jo Cārlijs Makkions dzīvo tieši tur', pie Melnās klints, pašā ceļa malā.

Pirms aizbraukšanas pārmiju dažus vārdus ar Anvi- gas garīdznieku. Jā, vienacis esot te braucis garām, ļoti steidzies. Tad nu ir skaidrs: viņi meklē vienaci. No An- vigas izbraucam gandrīz bez pārtikās krājumiem; mums nav tikpat kā nekādas kravas, steidzamies. Anvigā viņi nopirka trīs jaunus suņus, un mēs braucam ļoti ātri. Ir viņš, ir viņa gluži ka jukuši. No rītiem izbraucam vēl agrāk, naktsguļā liekamies vēl vēlāk. Lāgiem pagriežos atpakaļ palūkoties, vai abi vilcēni netaisās izlaist garu; bet viņi turas un tikai dzenas uz priekšu, uz priekšu. Kad sāk mocīt sausais kāss, viņi piespiež rokas pie krūtīm un, sniega sakņupuši, kāsē, kāsē, kasē. Viņi nespēj paiet, nespēj izteikt ne vārda. Kāsē minūtes desmit, varbūt veselu pusstundu, bet tad izslienas kājās. Asaras viņiem sasalst uz vaigiem, bet valoda tikai viena: