«Uz priekšu, uz priekšu!»

Pat es, Sitka Cārlijs, esmu briesmīgi pārguris un sāku domāt, ka septiņi simti piecdesmit dolāru nav liela maksa par tādu darbu. Izbraucam uz Lielā Pagrieziena; tur ir svaigas nartu pēdas. Vilcēni ierauga pēdas un uzsauc:

«Brauc!»

Un visu laiku urda:

«Brauc! Ātrāk! Ātrāk!»

Suņiem klājas grūii. Barības mums maz, nevaram sabarot tiem pilnus vēderus, un tiem sāk pietrūkt spēka. Bet darbs smags. Sievietei suņu no sirds žēl, un reizēm viņai šo dēj acīs asaras. Bet velns, kas viņus apsēdis un trenc uz priekšu, neļauj apstāties un dot suņiem mazliet atpūsties.

Un tad mēs panākam vienaci. Viņš guļ sniegā ceļa malā; viņam lauzta kāja. Kājas dēļ nav varējis ierīkot kārtīgu apmetni un trīs dienas nogulējis uz segām, kaut kā uzturēdams ugunskurā liesmu. Kad mēs viņu atrodam, viņš guļ sniegā un lādas kā nelabais. Nekad nebiju dzirdējis cilvēku tā lādamies.

Kļuvu priecīgs: nu viņi atraduši to, ko meklēja, nu varēsim atpūsties! Taču sieviete saka:

«Braucam! Ātrāk!»

Es brīnos, bet vienāds saka:

«Par mani nedomājiet! Atstājiet tikai man savus krājumus! Jūs rīt pie Makkiona varat iepirkt jaunus. Un pasakiet, lai Makkions atbrauc man pakaļ! Bet paši —

uz priekšu!»

Arī viņš ir vilks, tikai vecs. Un arī viņam tikai viena doma: uz priekšu! Atdodam viņam savus krājumus — tie gan nav lieli! — saskaldām malku, paņemam viņa visspēcīgākos suņus un braucam.

Pametām vienaci sniegā. Tur viņš nomira, jo Makkions neaizbrauca viņam pakaļ. Nezinu, kas šis cilvēks bija un ka viņš tur nokļuva. Taču domāju, ka viņa saimnieki maksāja viņam tikpat bagātīgi kā man par darbu viņu labā.

Visu to dienu un visu nakti mums nebija ko ēst. Un visu nākamo dienu braucām ļoti ātri, līdz beigu beigās bijām pavisam novārguši badā. Beidzot sasniedzam Melno klinti, kas paceļas piecsimt pēdu virs ceļa. Tas notika vakarā. Metās jau krēsla, un mēs nevarējām atrast