Makkiona būdu. Likāmies gulēt izsalkuši, bet no rīta sākām to meklēt. Tā bija pazudusi. Tas bija loti savādi, jo visi zināja, ka Makkions dzīvo būdā pie Melnās klints. Atradāmies netālu no krasta, kur pūš spēcīgs vējš un ir daudz sniega. Vējš bija sanesis veselus sniega kalnus.

Man iešaujas prātā doma. Izrakņāju vienu sniega kalnu, izrakņāju otru. Beidzot atdūros pret būdas sienu. Rokos tālāk, kamēr atrodu durvis. Ieeju iekšā. Makkions guj beigts. Nomiris pirms nedējām divām vai trim. Laikam slimība kavējusi viņu iziet no būdas. Pēc tam viņš ieputināts. Apēdis visus pārtikas krājumus un nomiris. Ielūkojos pieliekamajā, tas bija tukšs.

«Uz priekšu!» sacīja sieviete. Acīs viņai dega bada uguns, bet roku viņa turēja piespiestu pie sirds, it kā tur iekšā sāpētu. Viņa stāvēja un šūpojās kā koks vējā.

«Jā, uz priekšu!» apstiprināja vīrietis.

Balss viņam bija aizsmakusi un izklausījās kā veca kovārņa ķērkšana. Viņš aiz bada bija gluži sajucis. Acis dega kā kvēlojošas ogles. Arī viņš grīļojās. Un es redzēju, ka dvēsele viņam turas diega galā.

Un arī es teicu:

«Uz priekšu!» — jo šī doma bija kā pātaga mani šaustījusi mūsu pusotra tūkstošu jūdžu garajā braucienā un galu galā iezīdusies dvēselē, bet varbūt arī es biju sajucis. Mums neatlika nekas cits kā braukt uz priekšu: bijām taču palikuši bez pārtikas. Un mēs devāmies uz priekšu, nedomādami par vienaci, ko bijām pametuši sniegā.

Lielais Pagrieziens ir ceļš, ko maz lieto. Lāgiem pa to divus trīs mēnešus nebrauc neviens. Taka bija aizputināta, nekur neredzēja nekādu cilvēka atstātu zīmju ne uz vienu, ne uz otru pusi. Augām diennaktīm auroja vējš un putināja sniegs. Un mēs braucām dienu un nakti, un izsalkums plosīja mūsu iekšas. Ar katru soli kļuvām vārgāki. Tad sieviete reizēm pakrita. Pēc tam ari vīrietis. Es gluži zemē nekritu, tomēr arī man kājas kļuva smagas, vairākkārt klupu un bezmaz ari būtu nogāzies.