Februāra pēdēja nakts. Man ar viņas revolveri izdodas nošaut trīs sniega irbes, un mēs mazliet iestiprināmies. Bet suņiem nav ko dot. Tie mēģina sagrauzt no vēršādas un roņādas taisītās aizjūga siksnas; viņi ar rungu jādzen projām un siksnas jāpakar kokā. Suņi visu nakti gaudo un plosās zem tā koka. Bet mēs neliekamies ne zinis. Guļam kā nosisti, bet no rīta izlienam ka miroņi no kapa un braucam uz priekšu.

Pirmais marts. No rīta es pirmo reizi ieraugu tā pēdas, kuram viņi dzenas pakaļ. Saule ilgāk pakavējas pie debesīm, bet tai abās pusēs mirguļo viltus saules, un gaiss zvīgo sala putekšņos. Sniegs pierimis, taka vairs neaizsnieg, un es ieraugu svaigas suņu un slieču pēdas. Pajūgam blakus gājis viens cilvēks, pēc pēdām redzu, ka spēka viņam nav daudz. Ari viņš nav dabūjis paēst. Vilcēni, ieraudzījuši svaigās pēdas, sāk trakot:

«Brauc!» viņi saka. Un visu laiku skubina: «Brauc! Pasteidzies, Cārlij! Ātrāk, ātrāk!»

Mēs steidzamies, bet gaužām lēni. Ir viņa, ir viņš krīt gandrīz uz katra soļa. Bet, ja viņi lūko iesēsties nartas, gar zemi krīt pargurušie suņi. Un sals tāds, ka nartās var ātri nosalt pie gala. Izsalcis cilvēks viegli nosalst. Kad sieviete pakrīt, vīrietis palīdz viņai piecelties. Citreiz tā palīdz viņam. Bet gadās, ka abi nokrīt reizē un nespēj piecelties. Un man ikreiz jāceļ viņi augšā, citādi paliktu guļam un turpat sniegā nomirtu. Man briesmīgi grūti ar viņiem jēgties, jo pats esmu pagalam noguris un vēl jāvada suņi, bet tie ir pavisam bez spēka, tādēļ gausi un smagi. Arī es tagad diezgan bieži pakritu sniega, bet man neviens nepalīdz, jātiek augša pašam. Un tā es visu laiku ceļos pats, ceļu šos un vadu suņus.

Vakarā izdodas nošaut tikai vienu irbi — un mēs paliekam ļoti izsalkuši. Bet viņš saka:

«Cikos mēs rīt sāksim braukt, Cārlij?»

Balss viņam skan dobji, it ka 110 kapa.

«Tu vienmēr liec doties ceļā piecos,» es atbildu.