«Rīt izbrauksim trijos,» viņš nosaka.

«To tu neizturēsi,» es, rūgti pasmiedamies, saku.

«Rīt izbrauksim trijos,» viņš atkārto.

Un mēs izbraucam trijos, jo es esmu viņa kalps 1111 daru to, ko man pavēl. Skaidrs, salts, kluss, vēja nav. Kad ataust gaisma, var tālu saredzēt. Un tads klusums. Dzirdam tikai paši savus sirdspukstus: šajā klusumā tie skan ļoti skaļi. Ejam pusaizmiguši, kā mēnessērdzīgie, kamēr pakrītam; tad saprotam, ka jāceļas augšā. Un atkal redzam ceļu un dzirdam savus sirdspukstus. Arī es eju ka aizmidzis, un piepeši man sāk nākt prātā ērmotas domas. «Kādēļ Sitka Cārlijs dzīvo pasaule?» es jautaju pats sev. «Kādēļ Sitka Cārlijs raujas sviedriem vaigā, klimst izbadējies un cieš tādas mokas?»

«Septiņi simti piecdesmit dolāru dēļ,» es pats sev atbildu un saprotu, ka tā ir muļķīga atbilde. Bet patiesa… Un kopš tā laika es vairs nekad nedomāju par naudu. Tādēļ ka tajā dienā man atvērās acis, uzzibsnīja spilgta gaisma — un man kļuva labi. Un es sapratu, ka cilvēks nedzīvo naudas dēļ, bet tādēļ, lai būtu laimīgs, un laimi neviens nevar ne iedot, ne nopirkt, ne pārdot, to ne ar ko nav iespējams atlīdzināt.

No rīta piebraucam pie apmetnes, kur pēdējo reizi uzturējies tas, ko viņi meklē, tas, kas mums vēl priekšā. Slikta apmetne, izsalkuša un novārguša cilvēka apmetne. Sniegā segas un brezenta skrandas. Un es tūliņ zinu, kas noticis: viņa suņi apēduši aizjūga siksnas, un viņš uztaisījis jaunas — no savas segas.

Virietis un sieviete ar acīm zīstin iezižas šajās paliekās. Skatos uz viņiem abiem, un man pār muguru pārskrien saltas tirpas kā no ledaina vēja. Acis viņiem iegrimušas dziļi dobuļos un aiz pārguruma un bada deg ārprātā ugunīs. Sejas kā- badā nomirušiem cilvēkiem, vaigi, sala apsvilināti, gluži nomelnējuši.

«Uz priekšu!» viņš saka.

Bet viņa sāk kāsēt un pakrīt sniegā; Tas ir sausais kāss, ari viņas plaušas apsvilinājis sals. Viņa ilgi kāsē, tad ar grūtībām pieceļas kājās, it kā izrāptos no kapa, asaras viņai uz vaigiem sastingst ledū un elpa svelpjot laužas ārā no krūtīm. Taču viņa saka: