«Uz priekšu!»

Mēs atkal dodamies ceļā. Streipuļojam pilnīgā klusuma kā aizmiguši. Aizsnaužamies ejot un vairs nejūtam mokas. Tad pēkšņi klūpam un pamostamies. Un redzam sniegu un kalnus, un tās svaigās pēdas, kuras mums ir priekšā, un no jauna izjūtam savu grūtumu. Aizejam līdz vietai, kur atklājas sniega klajš un tas, ko viņi meklē, — tieši mums priekšā. Apmēram jūdzes attāluma no mums sniegā ir melni plankumi. Melnie plankumi kustas. Man satumst acīs, un es sasprindzinu visus spēkus, lai saredzētu. Redzu: cilvēks ar suņiem, nartas. Vilcēni ari redz. Viņi vairs nespēj parunāt, viņi čukst:

«Uz priekšu! Uz priekšu! Ātrāk!»

Viņi krīt no kājām, bet iet. Tam, kas ir mums priekšā, visu laiku trūkst no segas sagrieztās aizjūga saites: viņam jāapstājas un jāsasien tās no jauna. Mums aizjūgs ir kārtībā, jo es siksnas katru vakaru pakāru kokā. Pulksten vienpadsmitos tas vīrs vel ir pusjūdzi no mums. Pulksten vienos — ceturtdajjūdzi. Viņš ir ļoti vārgs. Redzam, kā viņš ik pa brīdim pakrīt sniegā. Viens no viņa suņiem vairs nejaudā tālāk paiet, un viņš pārgriež saiti, taču suni nenosit. Un es, kad ejam garām, nositu to ar cirvi, kā daru pats ar saviem suņiem, kad tiem vairs nav spēka iet tālāk.

Tagad mūs no viņa šķir vairs tikai trīssimt jardu. Virzāmies uz priekšu drausmīgi lēnām: varbūt jūdzi divās trīs stundas. Mēs neejam. Mēs visu laiku krītam. Pieceļamies, streipuļodami pasperam divus trīs soļus un krītam atkal. Un man visu laiku viņi abi jāceļ augšā. Dažreiz, pastājušies ceļos, viņi atkal saļimst sniegā; trīs četras reizes atsitas ar pieri pret sniegu, pirms saņem spēkus piecelties kājās; tad grīļodamies pasper divus trīs soļus un atkal pakrīt. Bet vienmēr viņi krīt uz priekšu. Vai nu stāv kājās, vai uz ceļiem, bet krīt tikai uz priekšu, ta ikreiz tuvojoties mērķim kaut par sava auguma tiesu.