— Tā nav dzīve, — viņš pamācīgi noteica. — Dzīvē

meitene vai nu nomirtu, vai izveseļotos. Dzīvē visu laiku kaut kas notiek. Bildē nenotiek nekas. Nē, es bilžu nesaprotu.

Viņš bija gluži nelaimīgs. Viņam ļoti gribējās saprast visu, ko saprot baltie cilvēki, bet šoreiz tas neizdevās. Viņa balsī skanēja arī izaicinājums: viņš gribēja, lai es pierādu, ka bildēs ir jēga un gudrība. Turklāt viņam piemita izcili spēcīga iztēle, to es jau sen biju pamanījis. Viņš visu iedomājās uzskatāmi. Dzīvi vēroja tēlos, izjuta tēlos un domāja par to tēlos. Un tai paša laikā viņš tomēr nesaprata teļus, ko bija radījuši citi un ar krāsu un līniju palīdzību atveidojuši uz audekla.

— Tāda bilde ir dzīves daļiņa, — es sacīju, — mēs attēlojam dzīvi tā, kā to redzam. Teiksim, tu, Carlij, ej pa ceļu. Tu ieraugi būdu. Logā deg gaisma. Tu pāris mirkļu paraugies pa logu iekšā. Kaut ko redzējis, ej tālāk. Pieņemsim, tur sēdēja cilvēks un rakstīja vēstuli. Tu redzēji kaut ko bez sākuma un bez beigām. Nekas nenotika. Bet tu tomēr redzēji mazu dzīves gabaliņu. Un to neaizmirsīsi. Tev atmiņā palikusi bilde. Glezna loga ietvarā.

Viņš izskatījās ieinteresēts; zināju, ka, klausoties manī, viņš jau it ka skatās pa logu un redz cilvēku rakstām vēstuli.

— Vienu bildi tu esi uzzīmējis tādu, ko saprotu, — viņš sacīja. — Tā ir īsta. Un pavisam skaidra. Tavā būdā Dausonā salasījušies vīri. Sež pie galda un spēlē faraonu. Uz lielam summām. Un likmes aug un aug.

— Kā tu zini, ka aug?. — es satraukts jautaju, jo šajā mirklī manu darbu vērtēja bezkaislīgs kritiķis, kas labi pazīst dzīvi, nemaz nepazīst mākslu, bet reālajā pasaulē jūtas ka zivs ūdenī. Jāatzīst, ka tieši šī glezna man bija ļoti mīļa. Biju nosaucis to par «Pēdējo partiju» un uzskatīju par vienu no saviem labākajiem darbiem.

— Naudas uz galda nav, — Sitka Cārlijs paskaidroja, — spēlē ar žetoniem. Tātad par visu, kas bankā. Vienam priekšā ir dzelteni žetoni — katrs varbūt par tūkstoti, varbūt par diviem tūkstošiem dolāru. Otram — sarkani, varbūt par piecsimt dolāriem, varbūt par tūkstoti. Traki augsta spēle. Visas likmes augstas, spēlē par banku. Kā es to zinu? Tavs bankas turētājs pavisam sarkans ģīmī. (Biju sajūsmināts.) Tas, kam dod kārtis, sēž, uz priekšu salīcis. Kāpēc tā salicis? Kāpēc viņam tāda sastingusi seja? Bet acis deg. Kāpēc bankas turētājs tik sarkans?