Kāpēc visi kā pārakmeņojušies? Visi — ir tas ar dzeltenajiem žetoniem. Ir tas ar baltajiem. Un tas ar sarkanajiem arī. Par ko viņi visi klusē? Par to, ka spēle traki augsta. Par to, ka pēdējā partija.

— Kā tu zini, ka pēdējā? — es jautāju.

— Banku ņems ar kungu, septiņnieks atklāts, — viņš atbildēja. — Uz savām kārtīm neviens neliek. Pašu kārtis — pie malas. Visiem prātā tikai viens. Visi liek uz septiņnieku. Bankas turētājs var pazaudēt tūkstošus divdesmit, bet var arī vinnēt. Jā, to bildi es saprotu!

— Bet beigas tā kā tā nezini! — es triumfējot iesaucos. — Tas ir pēdējais aplis, bet kārtis vēl nav atklātas. Un gleznā arī netiks atklātas. Un paliks nezināms, kurš vinnēs, kurš zaudēs.

— Un tā viņi sēdēs un klusēs? — viņš pārlieku izbrīnījies noprasīja, un skatienā pavīdēja šausmas. — Un tas, kuram dod kārtis, visu laiku tā paliks, salīcis sēžam? Un bankas turētājs paliks tāds pats sarkans? Cik savādi! Tā viņi tur sēdēs un sēdēs mūžīgi. Un kārtis nekad neatklās.

— Tā ir glezna, bilde, — es sacīju. — Tā ir dzīve. Tu pats esi daudz ko tādu redzējis.

Viņš paskatījās uz mani, padomāja, tad lēni noteica:

— Jā, tu runā pareizi. Te nav beigu. Neviens tās nekad neuzzinās. Tas tiesa. Esmu pieredzējis. Tā ir dzīve.

Viņš ilgi sūca pīpi, neteikdams ne vārda, laikam apsvērdams un vērtēdams baltā cilvēka prasmi attēlot un salīdzinādams to ar dzīves īstenību. Brīžiem viņš nogrozīja galvu un kaut ko nopurpināja, tad izkratīja pelnus, rūpīgi piebāza vēl vienu pīpi un, brītiņu padomājis, to aizkūpināja.