— Jā, es esmu redzējis daudzas dzīves ainas, — viņš sacīja. — Ne jau zīmētas, bet tādas, ko redzi pats savām acīm. Esmu uz tām skatījies it kā pa logu uz to, kas raksta vēstuli. Esmu redzējis daudzus tādus gabaliņus no dzīves — bez beigām, bez sākuma, bez skaidras jēgas.

Pēkšņi viņš pagriezās pret mani, paskatījās man tieši acīs un domīgi uzbilda:

— Paklau. Tu esi mākslinieks. Diezin kā tu attēlotu to, ko es reiz pieredzēju: bildi bez sākuma un ar neizprotamām beigām, gabaliņu dzīves kāvu gaismā un Aļaskas ietvaros.

— Milzīgs audekls, — es nomurmināju.

Taču viņš neklausījās manos vārdos, jo acu priekšā viņam jau rādījās atmiņu atmodināta aina, un viņš sāka to apcerēt.

— To varētu nosaukt gan šā, gan tā, — viņš turpināja, — bet tur bija daudz viltus sauju, tāpēc es to nolēmu nosaukt tā: «Viltus sauju taka». Tas jau bija sen. Pirmo reizi es šo sievieti sastapu pirms septiņiem gadiem, tūkstoš astoņi simti deviņdesmit septītā gada rudenī. Man toreiz pie Lindermana ezera piederēja lieliska kanoe. Strādāju par pasta vedēju un pari Cilkutai vedu divtūkstoš vēstuļu Dausonai. Toreiz visi skrēja uz Klondaiku. Ceļā satiku milzumu cilvēku. Daudzi gaza kokus un taisīja laivas. Upes varēja kuru katru dienu aizvilkties ciet; gaisā sniegs, uz zemes sniegs, uz ezera ledus, upju līči arī jau vilkās ciet. Ar katru dienu vairāk sniega, vairāk ledus. Varbūt pēc dienas, pēc trim dienām, varbūt pēc nedēļas uznāks sals, un tad — pa ūdeni uz priekšu vairs netiks, ledus vien, visi paliks kājniekos. Līdz Dausonai sešsimt jūdžu, tāls ceļš. Bet laiva skrien atri, katram gribas tikt laiva. Visi plijas virsū: «Cārlij, paņem mani sava kanoe, došu divsimt dolāru!» — «Carlij, trīssimt dolāru!» — «Cārlij, četrus simtus!» Bet es saku: «Nē!» Visiem saku: «Nē!» Es esmu pasta vedējs.

No rīta piebraucu pie Lindermana ezera. Biju braucis visu nakti, briesmīgi noguris. Izvāru brokastis, paēdu, pēc tam liekos turpat krastmalā uz auss un trīs stundas noguļu. Pamostos. Pulkstenis desmit. Snieg. Pūš stiprs vējš, ļoti stiprs vējš. Man blakus sniega tup sieviete. Balta sieviete, jauna, ļoti skaisfa, gadus divdesmit, varbūt divdesmit piecus. Skatās uz mani. Es — uz viņu. Ļoti piekususi. Nav no tām vieglajam skuķēm, nē — kārtīga sieviete. Un ļoti piekususi.