«Vai tu esi Sitka Cārlijs?» viņa jautā.

Es pietraucos kājās, saloku segas, lai nepiesnieg iekšpuse.

«Es braucu uz Dausonu,» viņa saka, «tavā kanoe. Cik jamaksā?»

Es savā kanoe negribu ņemt nevienu, bet man nepatīk teikt «nē». Tāpēc es viņai saku:

«Tūkstoš dolāru.»

To pasaku tāpat vien, pa jokam, lai sieviete nevarētu braukt man līdzi; tomēr labāk nekā skaidri pateikt «nē». Viņa cieši paraugās manī un tad jautā: «Kad tu brauksi?»

«Tūliņ.»

Viņa nosaka:

«Labi.»

Viņa man došot tūkstoš dolāru.

Ko darīt? Man negribējās sievieti vest, bet biju apsolījies par tūkstoš dolāriem viņu paņemt lidzi. Nevarēju lagā saprast. Varbūt arī viņa tikai joko. Saku:

«Parādi tūkstoš dolāru!»

Un sieviete, jauniņā sieviete, galīgi viena, turpat uz takas, turpat sniegā, piepeši izvelk tūkstoš dolārus papīra naudā un liek man saujā. Skatos uz naudu, skatos uz viņu. Ko teikt?

«Nē,» es saku. «Mana kanoe ir joti maza. Nepietiks vietas mantām.»

Ret viņa smiedamās atteic:

«Es esmu veca ceļotāja. Te ir visas manas mantas.»

Un pabiksta ar kāju nelielu tīstokli sniega: brezentā ietītas divas kažokādu segas un paris sieviešu apģērba gabalu. Pasvārstu tīstokli rokā — mārciņas trīsdesmit piecas, ne vairāk. Esmu pārsteigts. Viņa izņem tīstokli man no rokām. Un saka:

«Braucam.»

Ņem tīstokli un nes uz kanoe. Ko tur lai saka? Ielieku laivā savas segas. Sākam braukt. Pūš stingrs vējš. Uzvelku mazo buru. Kanoe skrien ātri, lido kā putns pa augstajiem viļņiem. Sieviete briesmīgi pārbīstas.