«Vai tiksim līdz Dausonai, pirms ūdeņi aizsals? Kā tu domā, Cārlij?»

Reizēm viņa, laivā sēdēdama, domā par kaut ko tālu — ar tādām nu pavisam tukšām acīm! Viņa neredz ne Sitku Cārliju, ne ledu, ne sniegu. Viņa ir kaut kur tālu, tālu. Ļoti bieži viņa ta sēž un domā par kaut ko tālu. Lāgiem, domājot par to nezin ko talo, viņai seja tā pārvēršas, ka labāk taja nemaz neskatīties. Ta izskatas cilvēks, kad viņa verd dusmas. Ta izskatās cilvēks, kas domā par slepkavību.

Pēdējā diena, pirms nokļuvām Dausonā, bija ļoti grūta. Krasta līčos ledus, upē ledus putra. Paairēt nav iespējams. Kanoe iesalst ledū. Nespēju aizkulties lidz krastam. Labi nav. Braucam lejup pa Jukonu, visu laiku pērdamies pa ledus putru. Nakti spēcīgi dārdi. Tad ledus sastingst, kanoe sastingst, viss sastingst.

«Ejam kājām uz krastu!» sieviete aicina.

Bet es saku:

«Nē, labāk pagaidīsim!»

Pamazām viss atkal sāk virzīties pa upi uz leju. Snieg, ka biezs, nekā nevar saredzēt. Vienpadsmitos vakarā viss atkal stāv uz vietas. Pēc stundas sakustas. Pulksten trijos apstājas. Kanoe sadrūp kā olas čaumala, bet nenogrimst, jo ir uzdzīta uz ledus. Izdzirdu suņu rejas. Gaidām. Aizmiegam. Pamazām aust rīts. Vairs nesnieg. Upe aizsalusi. Mums pretī Dausona. Kanoe salūza pie pašas Dausonas. Sitka Cārlijs atveda divtūkstoš vēstuļu pa vis- pēdējo ūdeni.

Sieviete noīrēja būdu pakalnā, un es viņu neredzēju veselu nedēļu. Tad viņa pēkšņi ierodas un saka:

«Cārlij, nāc pie manis strādāt! Vadīsi suņus, ierīkosi atpūtas apmetnes, brauksi kopā ar mani!»

«Esmu pasta vedējs,» es atbildu, «nopelnu, cik man iztikai vajag.»

Bet viņa neatlaižas:

«Cārlij, es maksāšu vairāk.»