—   Un kā es lai varu ticēt jūsu muldēšanai par plutoniju 186?

Tagad šī lieta bija neglābjami pārņēmusi He­lamu savā varā. Noslēpums bija kļuvis tik kaiti­nošs kā pret viņu vērsts publisks apvainojums. Tas, kurš bija apmainījis pudeli vai tās saturu, noteikti bija vai nu izdarījis to vēlreiz, vai arī spe­ciāli izgudrojis šo metālu ar nolūku pataisīt He­lamu par muļķi. Jebkurā gadījumā Helams, lai atrisinātu šo problēmu, bija gatavs apgriezt pa­sauli otrādi, ja tas būtu nepieciešams… un ja viņš to varētu.

Helamam piemita neatlaidība un spars, ko ne­bija viegli atvairīt, un viņš taisnā ceļā devās pie Dž. K. Kantroviča, kurš tolaik vadīja savas spo­žās karjeras pēdējo gadu. Kantroviča atbalstu bija grūti iegūt, bet, reiz iegūts, tas ātri pašķīra ceļu.

Pēc divām dienām Kantrovičs iedrāzās Helama laboratorijā, ārkārtīgi uztraucies.

-    Vai jūs šo vielu esat aizticis ar rokām?

—   Gandrīz nemaz, — Helams atbildēja.

-          Nedariet to! Ja jums ir vēl šī viela, nepieska­rieties tai! Tā emitē pozitronus.

—   Ko?

-          Pozitronus ar tik augstu enerģiju es vēl ne­kad neesmu redzējis… Un jūsu skaitļi par tās i adioaktivitāti ir pārāk zemi.

-    Pārāk zemi?

-— Neapšaubāmi. Un mani uztrauc tas, ka katrā mērīšanas reizē šī radioaktivitāte ir mazlietiņ aug­stāka nekā iepriekš.