Nu, un tad? Aizmirsti to visu!
Taču Helams nevarēja to tā pamest. Agrāk vai vēlāk Denisons noteikti iegriezīsies pie viņa un ar savu kaitinošo pussmaidiņu pavaicās par volframu. Ko tad Helams sacīs? Vai viņš var atbildēt: «Tas nav volframs, kā jau es jums teicu.»
Denisons katrā ziņā jautās: «Ak tā, bet kas tad tas ir?» — un nekas visā pasaulē nepiespiestu Helamu kļūt par izsmiekla objektu, kā notiktu, ja viņš apgalvotu, ka tas ir plutonijs 186. Viņam bija jānoskaidro, kas tā ir par vielu, turklāt jādara tas pašam. Skaidrs, ka viņš nevarēja uzticēties nevienam.
Pēc nedēļām divām Helams iedrāzās Treisija laboratorijā tādā stāvoklī, ko nepārspīlējot varētu apzīmēt par niknuma augstāko pakāpi.
— Ei, vai jūs man neteicāt, ka tā viela nav radioaktīva?
— Kāda viela? — Treisijs automātiski jautāja, iekams atcerējās.
— Tā, ko jūs nosaucāt par plutoniju 186, — Helams sacīja.
— Ā! Jā, tā bija stabila.
— Tikpat stabila kā jūsu garīgais stāvoklis. Ja jūs šo te saucat par neradioaktīvu, tad jūsu vieta ir skārdnieka darbnīcā.
Treisijs sarauca pieri.
— Labi, dok. Dodiet šurp, pārbaudīsim!
Un tad viņš iesaucās:
— Neticami! Tā ir radioaktīva. Nedaudz, bet ir. Nesaprotu, kā es varēju to nepamanīt.