Bronovskis no savas žaketes ietilpīgās kabatas izvilka ābolu un iekoda tajā.

-          Okei, jūs tikāties ar Helamu, un viņš jūs iz­svieda laukā, kā jau varēja sagaidīt. Ko tālāk?

—       Es vēl neesmu īsti izlēmis. Bet, lai nu kā, viņa resnā pakaļa dabūs ciest. Zināt, es vienreiz jau tikos ar viņu, pirms vairākiem gadiem, kad likko biju šeit ieradies, un domāju, ka viņš ir liels cilvēks. Liels cilvēks… Viņš ir lielākais nelietis zinātnes vēsturē! Un viņa Sūkņa īstā vēsture, zi­nāt, tagad ir ierakstīta te … — Lemonts piesita •■cv pie deniņiem. — Helams tic pats savai fantā­zijai un cīnās par to ar slimīgu niknumu. Viņš ir pigmejs ar vienu vienīgu talantu — spēju pārlie­cināt citus, ka ir milzis.

Lemonts pacēla acis uz Bronovska plato, mier­mīlīgo seju, kas bija savilkta smaidā, un izspieda smiekliņu.

—   Nu labi, ko tur runāt, esmu taču to visu jums jau agrāk stāstījis.

—   Ne vienreiz vien, — Bronovskis piekrita.

—   Bet man nedod miera tas, ka visa pasaule …

2

Pīteram Lemontam bija divi gadi, kad Helams pirmoreiz paņēma rokā pudeli ar pārvērtušos vol­framu. Divdesmit piecu gadu vecumā, tikko publi­cējis savu doktora disertāciju, Lemonts sāka strā- : dāt Pirmajā Sūkņa Stacijā un vienlaikus dabūja vietu universitātes fizikas fakultātē.

Jaunajam cilvēkam tas bija ievērojams sasnie­gums.